Pāriet uz saturu

Harijs Trumens

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Harijs S. Trumens
Harry S. Truman
33. ASV prezidents
Amatā
1945. gada 12. aprīlis — 1953. gada 20. janvāris
Viceprezidents (i) Albens Bārklijs
Priekštecis Franklins Rūzvelts
Pēctecis Dvaits Eizenhauers
34. ASV viceprezidents
Amatā
1945. gada 20. janvāris — 1945. gada 12. aprīlis
Prezidents Franklins Rūzvelts
Priekštecis Henrijs Voliss
Pēctecis Albens Bārklijs
ASV senators no Misūri
Amatā
1935. gada 3. janvāris — 1945. gada 17. janvāris
Priekštecis Rosko K. Patersons
Pēctecis Frenks P. Brigss
Dzimšanas dati 1884. gada 8. maijā
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Lamāra, Misūri, ASV
Miršanas dati 1972. gada 26. decembrī (88 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Kanzassitija, Misūri, ASV
Politiskā partija Demokrātiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Besa Vollesa Trumena
Profesija mazais uzņēmējs, zemnieks
Reliģija baptists
Paraksts

Harijs S. Trumens (angļu: Harry S. Truman; dzimis 1884. gada 8. maijā, miris 1972. gada 26. decembrī) bija Amerikas Savienoto Valstu politiķis un ASV prezidents no 1945. līdz 1953. gadam, pārstāvot Demokrātisko partiju. Par prezidentu viņš kļuva pēc Franklina D. Rūzvelta nāves 1945. gada aprīlī, būdams viņa viceprezidents tikai 82 dienas.[1] Otrā pasaules kara noslēguma posmā Trumens vadīja ASV un pieņēma pretrunīgi vērtēto lēmumu par atombumbu izmantošanu Hirosimā un Nagasaki,[2] kas paātrināja Japānas kapitulāciju. Trumena prezidentūra iezīmēja Aukstā kara sākumu, un viņš bija viens no galvenajiem komunisma atturēšanas politikas veidotājiem. Viņa vārdā nosauktā Trumena doktrīna (1947) pasludināja ASV apņēmību atbalstīt valstis, kuras apdraudēja Padomju Savienības ietekme, un tā kļuva par pamatu ASV globālajai stratēģijai Aukstajā karā.[3] Viņš arī atbalstīja Māršala plānu Eiropas atjaunošanai,[4] piedalījās NATO dibināšanā (1949)[5] un pieņēma lēmumu par ASV iesaistīšanos Korejas karā (1950–1953).

Iekšpolitikā Trumens iestājās par sociālajām reformām un pilsonisko tiesību uzlabošanu, sākot ASV bruņoto spēku desegregāciju,[6] kā arī virzīja Godīgo programmu (Fair Deal), lai paplašinātu Jaunā kursa (New Deal) mantojumu.[7] Lai gan viņa popularitāte prezidentūras beigās bija zema, vēsturnieki vēlāk pārvērtējuši viņa nozīmi, uzsverot stingro vadību kritiskos brīžos, atklātu komunikāciju ar sabiedrību un ilgtspējīgu ārpolitisko mantojumu. Trumens tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem ASV prezidentiem 20. gadsimta vidū.

Politiskā karjera pirms prezidentūras

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc dienesta Pirmajā pasaules karā kā artilērijas virsnieks, Trumens atgriezās Misūri štatā un sākotnēji piedalījās dažādos uzņēmējdarbības projektos. Viņa ieiešana politikā notika ar Toma Pendergasta (Tom Pendergast) politiskās mašīnas starpniecību, kas bija ietekmīga Demokrātu partijas struktūra Kanzassitijā. Ar tās atbalstu 1926. gadā Trumens tika ievēlēts par Džeksonas apgabala tiesu izpilddirektoru (līdzvērtīgs apgabala vadītājam), 1930. un 1934. gadā pārvēlēts. Šajā amatā viņš ieguva reputāciju kā godīgs un efektīvs pārvaldnieks, kas veicināja infrastruktūras attīstību un budžeta disciplīnu.

1934. gadā Trumens tika ievēlēts ASV Senātā, pārstāvot Misūri štatu. Sākumā viņš bija mazpazīstams likumdevējs, taču pamazām nostiprināja savu autoritāti, īpaši jautājumos, kas saistīti ar transportu, infrastruktūru un militāro sagatavotību. Trumens atbalstīja Jaunā kursa politiku, ko īstenoja prezidents Franklins D. Rūzvelts, un balsoja par daudziem sociāliem un ekonomiskiem reformu likumiem.

Lielākais Trumena panākums Senātā bija Kara rūpniecības uzraudzības komitejas izveide un vadība, kas kļuva pazīstama kā Trumena komiteja (Truman Committee, oficiāli Senate Special Committee to Investigate the National Defense Program). Šī komiteja 1941. gadā tika izveidota, lai ASV militāro iepirkumu sistēmā Otrā pasaules kara laikā atklātu krāpniecību, izšķērdību un korupciju. Trumena komiteja guva plašu atzinību par tās objektīvo, nepartijisko un efektīvo darbu, kas ļāva ietaupīt valdības budžetā miljardiem dolāru un uzlabot aizsardzības ražošanu.[8] Šis darbs ievērojami pacēla Trumena politisko atpazīstamību, un viņš visā valstī kļuva zināms kā godprātīgs un mērķtiecīgs sabiedrības kalps.

1944. gada prezidenta vēlēšanu laikā, kad Franklinam D. Rūzveltam bija paredzēta ceturtā kandidēšana, Demokrātu partijas vadība uzskatīja, ka līdzšinējais viceprezidents Henrijs Voliss ir pārāk radikāls. Trumens tika izraudzīts par kompromisa kandidātu, kurš bauda abu partijas spārnu uzticību. Viņš piekrita kandidēt, lai gan sākotnēji bija atturīgs. Kampaņas laikā Trumena un Rūzvelta sarunas bija ierobežotas, un viceprezidentūras laikā viņam bija neliela piekļuve prezidenta stratēģiskajiem lēmumiem, tostarp par Manhatanas projekta kodolprogrammai. 1945. gada 20. janvārī Trumens kļuva par ASV viceprezidentu, taču 12. aprīlī pēc Rūzvelta nāves, Otrā pasaules kara noslēgumā, viņš pēkšņi kļuva par prezidentu. Šis notikums iezīmēja strauju un negaidītu pāreju no otrā plāna politikas uz pasaules līmeņa vadību, kas noteica Trumena nākamo lomu globālo lēmumu pieņemšanā un Aukstā kara izveidošanos.

Prezidentūras sākums (1945–1948)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Harija Trumena portrets (1945)

Harijs S. Trumens kļuva par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu 1945. gada 12. aprīlī, pēc prezidenta Franklina D. Rūzvelta nāves, kurš bija pie varas kopš 1933. gada.[1] Līdz tam Trumens bija viceprezidents tikai 82 dienas un nebija iesaistīts augstākās izpildvaras lēmumu pieņemšanā, tajā skaitā par karu vai kodolprogrammu. Šī pēkšņā pāreja deva Trumanam milzīgu atbildību Otrā pasaules kara kulminācijas brīdī, un viņa prezidentūras sākums iezīmēja būtisku pāreju no karalaika uz pēckara pasaules kārtību.

Neilgi pēc stāšanās amatā Trumens pieņēma vienu no pretrunīgākajiem lēmumiem 20. gadsimta vēsturē — ļāva izmantot kodolieročus pret Japānu.[2] 1945. gada 6. augustā ASV nometa atombumbu uz Hirosimu, bet 9. augustā — uz Nagasaki, nogalinot vairāk nekā 100 000 cilvēku. Trumens uzskatīja šo soli par nepieciešamu, lai ātri izbeigtu karu un izvairītos no plaša iebrukuma Japānā, kas būtu prasījis vēl lielākus upurus. Japāna kapitulēja 15. augustā, un Otrais pasaules karš oficiāli beidzās 1945. gada 2. septembrī.

1945. gada jūlijā Trumens piedalījās Potsdamas konferencē kopā ar Lielbritānijas premjerministru Klementu Atliju un Padomju Savienības līderi Josifu Staļinu, kur tika apspriesta pēckara Eiropas rekonstrukcija, Vācijas okupācija un Japānas ultimāts. Neskatoties uz sabiedroto sadarbību, konference iezīmēja pieaugošo spriedzi starp Rietumiem un PSRS, kas vēlāk izveidojās par Auksto karu. Tajā pašā laikā Trumens atbalstīja Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) izveidi kā globālu struktūru starptautiskā miera uzturēšanai. 1945. gada oktobrī oficiāli tika dibināta ANO, un ASV kļuva par vienu no tās dibinātājām un ietekmīgākajām dalībvalstīm.

1947. gadā Trumens pasludināja tā saukto Trumena doktrīnu, atbildot uz Grieķijas un Turcijas lūgumu pēc palīdzības, jo šajās valstīs draudēja komunistu ietekmes pieaugums.[3] Doktrīna deklarēja, ka ASV sniegs ekonomisku un militāru atbalstu valstīm, kuras apdraudēja komunisma ekspansija. Šī politika kļuva par pamatu komunisma atturēšanas stratēģijai (containment) un iezīmēja Aukstā kara ideoloģisko pamatu. Trumens atbalstīja arī Māršala plānu (nosaukts valsts sekretāra Džordža Māršala vārdā), kas tika apstiprināts 1948. gadā.[4] Šī programma paredzēja plašu ekonomisko palīdzību kara izpostītajai Eiropai, lai veicinātu ekonomisko atveseļošanos, stabilitāti un novērstu komunisma izplatību. ASV piešķīra vairāk nekā 13 miljardus dolāru 16 Eiropas valstīm, kas kļuva par nozīmīgu ieguldījumu Rietumeiropas integrācijā un ekonomiskajā attīstībā.

1948. gadā Padomju Savienība uzsāka Berlīnes blokādi, pārtraucot piekļuvi Rietumberlīnei, lai piespiestu Rietumu sabiedrotos atteikties no plāniem apvienot okupētās Vācijas zonas. Trumena administrācija atbildēja ar Berlīnes gaisa tiltu (Berlin Airlift), vairāk nekā gadu (1948–1949) nodrošinot pilsētai pārtiku, degvielu un citas preces.[9] Šī operācija bija viens no pirmajiem nozīmīgajiem Aukstā kara konfliktiem, un tās veiksmīga norise nostiprināja Trumena reputāciju kā stingram padomju pretdarbības atbalstītājam.

Neskatoties uz sabiedrības vilšanos un zemiem reitingiem, Trumens kandidēja uz pilnu prezidentūras termiņu 1948. gada vēlēšanās, kurās viņam pretī stājās republikāņu kandidāts Tomass Djūijs. Prognozēs gandrīz vienprātīgi Trumenam paredzēja zaudējumu, taču viņš īstenoja enerģisku priekšvēlēšanu kampaņu, kritizējot “nedarbojošos Kongresu” (Do-Nothing Congress) un uzrunājot strādniekus, lauksaimniekus un minoritātes. Pretēji gaidītajam, Trumens uzvarēja vēlēšanās, iegūstot 303 no 531 elektoru balsīm,[10] un nodrošināja Demokrātu partijas vairākumu Kongresā. ASV politiskajā vēsturē šī vēlēšanu uzvara kļuva par vienu no pārsteidzošākajām un sarežģītajā pēckara pasaulē nostiprināja Trumena pozīcijas.

Prezidentūra (1949–1953)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trumens 1950. gadā paraksta dokumentu par ASV iesaistīšanos Korejas karā

Trumena iekšpolitikas programma, kas pazīstama kā Godīgā programma (Fair Deal), bija mēģinājums paplašināt un padziļināt Franklina D. Rūzvelta Jaunā kursa (New Deal) mantojumu.[7] Tā paredzēja universālas veselības aprūpes ieviešanu, valsts atbalstu izglītībai, sabiedrisko mājokļu celtniecību, minimālās algas paaugstināšanu un plašāku sabiedrības drošības tīklu. Tomēr daudzi no šiem priekšlikumiem saskārās ar politisko pretestību, jo pēc 1946. gada vēlēšanām ASV Kongresu kontrolēja Republikāņu partija, kas centās ierobežot valdības nozīmi saimniecībā. Trumens bija viens no pirmajiem ASV prezidentiem, kas aktīvi iestājās par rasu līdztiesību, un 1948. gadā viņš izdeva izpildrīkojumu par bruņoto spēku desegregāciju (Executive Order 9981), kas noteica vienlīdzīgu attieksmi pret visiem karavīriem neatkarīgi no rases.[6] Šis lēmums bija būtisks solis cilvēktiesību kustības priekšvēsturē. Pēckara gados ASV saimniecība pārgāja no kara uz miera laika ražošanu, kas izraisīja inflācijas pieaugumu, streikus dažādās nozarēs, īpaši tērauda, ogļu un dzelzceļa sektorā. Trumens dažkārt izmantoja federālās pilnvaras, lai novērstu streikus, kas apdraudēja valsts drošību, tostarp mēģināja nacionalizēt tērauda rūpniecību, par ko tika kritizēts un tiesiski ierobežots.

Trumena prezidentūra iezīmēja Aukstā kara politiku veidošanos, kuras mērķis bija ierobežot Padomju Savienības ietekmi pasaulē. 1949. gadā ASV aktīvi piedalījās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) izveidē,[5] kas bija pirmā pastāvīgā militārā alianse, kurā miera laikā iesaistījās ASV. Aukstā kara apstākļos NATO kļuva par galveno Rietumu kolektīvās drošības garantu. Lielākais ārpolitikas izaicinājums šajā periodā bija Korejas karš (1950–1953), kas sākās, kad Ziemeļkoreja 1950. gada jūnijā iebruka Dienvidkorejā. Trumens, rīkojoties ANO Drošības padomes vārdā, nosūtīja ASV bruņotos spēkus, lai aizstāvētu Dienvidkoreju. Konflikts pārvērtās asiņainā karā bez izteikta uzvarētāja, un tas Aukstā kara ietvaros kļuva par pirmo militāro sadursmi starp komunistiskajām un rietumu valstīm. Karā radās nopietns konflikts starp Trumenu un ģenerāli Daglasu Makarturu, kurš pieprasīja agresīvākus pasākumus pret Ķīnu, tostarp kodolieroču lietošanu. Trumens uzskatīja šādu pieeju par bīstamu eskalāciju un 1951. gadā Makartūru atstādināja no amata, kas izraisīja plašu sabiedrības un Kongresa kritiku, taču nostiprināja civilo kontroli pār armiju.[11][12]

1949. gadā izveidojoties Ķīnas Tautas Republikai, komunistiskais režīms Mao Dzeduna vadībā pārņēma kontroli pār kontinentālo Ķīnu. Trumena administrācija atteicās to atzīt, turpinot atbalstīt Ķīnas Republikas (Taivānas) valdību.[13] Šī pozīcija vēl vairāk sarežģīja ASV un Padomju Savienības attiecības, kā arī nostiprināja divpolāro pasaules kārtību. Trumens turpināja īstenot komunisma atturēšanas politiku, kas bija sākta ar Trumena doktrīnu (1947) un Māršala plānu, un nostiprināja ASV globālo lomu kā galveno Rietumu demokrātiju līderi cīņā pret padomju ietekmi.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Biographical Sketch: Harry S. Truman, 33rd President of the United States». trumanlibrary.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Atomic Bomb-Truman Press Release-August 6, 1945». trumanlibrary.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Truman Doctrine». avalon.law.yale.edu (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  4. ↑ 4,0 4,1 «Marshall Plan, 1948». history.state.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Foreign Relations of the United States, 1949, Western Europe, Volume IV». history.state.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Executive Order 9981: Desegregation of the Armed Forces (1948)». archives.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  7. ↑ 7,0 7,1 «President Harry S. Truman’s Fair Deal proposal to a Joint Session of Congress». history.house.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  8. ↑ «Special Committee to Investigate the National Defense Program». senate.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  9. ↑ «The Berlin Airlift». trumanlibrary.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  10. ↑ «1948 Presidential Election». 270towin.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  11. ↑ «The Firing of MacArthur». trumanlibrary.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  12. ↑ «The Korean War: President Truman's Dismissal of General Douglas MacArthur». trumanlibrary.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.
  13. ↑ «Milestones: 1945–1952 - The Chinese Revolution of 1949». history.state.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 15. jūlijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Džordžs Vašingtons (1789–1797)
  2. Džons Adamss (1797–1801)
  3. Tomass Džefersons (1801–1809)
  4. Džeimss Medisons (1809–1817)
  5. Džeimss Monro (1817–1825)
  6. Džons Kvinsijs Adamss (1825–1829)
  7. Endrū Džeksons (1829–1837)
  8. Martins Van Burens (1837–1841)
  9. Viljams Herisons (1841)
  10. Džons Tailers (1841–1845)
  11. Džeimss Polks (1845–1849)
  12. Zekerijs Teilors (1849–1850)
  13. Milards Filmors (1850–1853)
  14. Frenklins Pīrss (1853–1857)
  15. Džeimss Bjūkenens (1857–1861)
  16. Abrahams Linkolns (1861–1865)
  17. Endrū Džonsons (1865–1869)
  18. Uliss Grānts (1869–1877)
  19. Raterfords Heizs (1877–1881)
  20. Džeimss Gārfīlds (1881)
  21. Česters Arturs (1881–1885)
  22. Grovers Klīvlends (1885–1889)
  23. Bendžamins Herisons (1889–1893)
  24. Grovers Klīvlends (1893–1897)
  25. Viljams Makinlijs (1897–1901)
  26. Teodors Rūzvelts (1901–1909)
  27. Viljams Tāfts (1909–1913)
  28. Vudro Vilsons (1913–1921)
  29. Vorens Hārdings (1921–1923)
  30. Kelvins Kūlidžs (1923–1929)
  31. Herberts Hūvers (1929–1933)
  32. Franklins Rūzvelts (1933–1945)
  33. Harijs Trumens (1945–1953)
  34. Dvaits Eizenhauers (1953–1961)
  35. Džons Kenedijs (1961–1963)
  36. Lindons Džonsons (1963–1969)
  37. Ričards Niksons (1969–1974)
  38. Džeralds Fords (1974–1977)
  39. Džimijs Kārters (1977–1981)
  40. Ronalds Reigans (1981–1989)
  41. Džordžs Herberts Volkers Bušs (1989–1993)
  42. Bills Klintons (1993–2001)
  43. Džordžs Volkers Bušs (2001–2009)
  44. Baraks Obama (2009–2017)
  45. Donalds Tramps (2017–2021)
  46. Džo Baidens (2021–2025)
  47. Donalds Tramps (2025—pašlaik)
ASV prezidenta zīmogs
Džons Adamss • Tomass Džefersons • Ārons Bers • Džordžs Klintons • Denjels D. Tompkinss • Džons Kelhūns • Martins Van Burens • Ričards Džonsons • Džons Tailers • Džordžs M. Dalass • Milards Filmors • Viljams R. Kings • Džons K. Brekinridžs • Hanibals Hemlins • Endrū Džonsons • Šailers Kolfakss • Henrijs Vilsons • Viljams E. Vīlers • Česters Arturs • Tomass Hendrikss • Levi Mortons • Edlejs Stīvensons • Gerets Hobārts • Teodors Rūzvelts • Čārlzs Fērbenkss • Džeimss Šērmens • Tomass Māršals • Kelvins Kūlidžs • Čārlzs Doss • Čārlzs Kērtiss • Džons Gārners • Henrijs Voless • Harijs Trumens • Albens Bārklijs • Ričards Niksons • Lindons Džonsons • Hjūberts Hamfrijs • Spiro Agņū • Džeralds Fords • Nelsons Rokfellers • Volters Mondeils • Džordžs H. V. Bušs • Dens Kveils • Els Gors • Diks Čeinijs • Džo Baidens • Maiks Penss • Kamala Harisa • Džeimss D. Venss
ASV prezidenta ģērbonis
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Harijs_Trumens&oldid=4307941"